Loreta Jansone: Mēs nedrīkstam padoties, jo latviešu valoda veido mūs visus
Iesākumam arī es jūs vēlos apsveikt Valsts valodas dienā.
Par mani pašu - es uzaugu Smiltenē – Vidzemes pilsētā, kura ir daudziem pazīstama ar to, ka tai ir vislielākais latviešu īpatsvars visā Latvijā. Man uzaugot tādā pilsētā, tas bija ļoti labi jūtams. Pat nevajadzēja citu valodu zināšanas, jo visi iedzīvotāji runāja tikai latviešu valodā – veikalos, skolās, uz ielas, jebkur.
Tētis un vecvecāki jau bērnībā mācīja cieņu un mīlestību pret valsti, tās kultūru, vēsturi, dabu, arī simboliem. Es redzēju, kā viņiem šīs jūtas pret mūsu zemi nāca viegli, tādēļ arī man ar to nebija nekādu problēmu. Viņiem bija vēlme stāstīt par manu – mūsu – valsts vēstures gaitām, atmiņām cauri gadiem, un man bija vēlme klausīties. Protams, mazam bērnam visu uzreiz neieskaidrosi, pats arī visu nesapratīsi, taču pieaugot uztvere par visu nobrieda. It īpaši skolā.
Skolā mani vismīļākie priekšmeti bija vēsture un literatūra, tādēļ es vēlos teikt paldies skolotājām, kas šos priekšmetus pasniedza. Man lasīšana vienmēr ir bijusi sirdij tuva, taču tieši latviešu valodas un literatūras skolotāja pamatskolā ielika pamatus šai vajadzībai mūsu latviešu valodu izprast labāk – tās vēsturi, daili, bagātīgo vārdu krājumu, tās unikalitāti.
Varbūt tad nav arī grūti saprast, kādēļ vēsture mani tik ļoti aizrāva. Mana vēstures skolotāja vienmēr dzina darīt ko vairāk – vai tā būtu vēstures liecību vākšana no smilteniešiem vai arī valsts simbolu izpratne, kurus mēs redzam un arī dzirdam visapkārt. Skolotāja vēstures stundās, stāstot par Latvijas okupāciju, nebaidījās saukt lietas īstajos vārdos. Tik nežēlīgam laikam zem krievu okupantu jūga nemaz nevar uzvilkt rozā brilles, lai arī ir ļautiņi, kas to negrib saprast vai cenšas sagrozīt faktus. Es tādus tiešām nevaru saprast.
Man, dzīvojot Smiltenē, tā bija savā ziņā tāds patīkams, mierīgs burbulis no kura pat lāga negribējās izrauties. Agri vai vēlu tas būtu noticies tāpat un mana pirmā, zīmīgā reize šim bija izvēle mācīties Balvos. Lai arī Latgale un kas par to nebija dzirdēts, it īpaši pierobežas zonā, Balvi mani patīkami pārsteidza. It īpaši manas pašas vienaudži. Klasē daudzi prata runāt latgaliski. Cilvēki iestājās par latgaliešu valodas saglabāšanu, un visi jutāmies kā uz viena viļņa – vajag lolot un cienīt gan latviešu valodu, gan latgaliešu.
Burbulis uzsprāga, kad pārcēlos dzīvot šeit.
Man kā cilvēkam, kura ir visu mūžu iestājusies par visu latvisko, it īpaši par
valodu, Rīga bija nepatīkams kultūršoks. Es biju dzirdējusi par dažādiem
gadījumiem gadu gaitā, bet pašai šo pieredzēt likās pat prātam neaptverams. Kā tas ir iespējams, ka mani
negrib vērtēt kā pilntiesīgu kandidātu darbam tikai tādēļ, ka man nav krievu
valodas prasmes? Varbūt negrib pat vērtēt kā pilnīgu sabiedrības locekli?
Krievu valoda man nav vērtība, nevienam latvietim tai nevajadzētu būt vērtībai.
Jūsu vērtībai primāri ir jābūt latviešu valodai.
Man, mums visiem nevajag nolaist rokas cīņā par latviešu valodas stiprināšanu darba vidē, izglītības jomā, jebkur, lai vai cik nogurdinoši tas nebūtu. Nedrīkst pieļaut, ka virsroku gūst tādi, kam ir vienalga par latviešu valodu. Mēs nedrīkstam padoties, jo latviešu valoda veido mūs visus, tā ir daļa no mūsu identitātes gan kā vienam individuāli, gan arī kā visai tautai kopā.
Es visu savu mūžu esmu cienījusi mūsu latviešu valodu, vai tas būtu caur rakstiem vai runāšanu, arī subjektīvi sliktas dzejas veidošanu, es vienmēr iestāšos par latviešu valodu.
